Dzeja-kopdarbs
Lailas Saulītes dzejas grāmatas “Dvēseles Deja” atvēršanas svētkos viesiem tika dots uzdevums – uzrakstīt kādu rindiņu, novēlējumu, sajūtu. Tāds uzdevums, kas vedina mūs katru vērsties pie saviem domugraudiem, pie sava iedvesmas dārza. Šeit, kur saplūda daudzas dvēseles vienā ritmā, dzima vārdi – tie mazie brīnumi, kas plūst no sirds uz papīra, Laila tos apvienoja. Šeit piedāvājam tev izjust šo burvību, lasot, ko katra dvēsele ir ielikusi šajā kopīgajā dzejas audeklā. 
Kad saule tev uzsmaida,
Dvēsele klusi nopūšas.
Dzīve dzirkstī kā vīns glāzē…
Rudzu puķes, margrietiņas
Saules dejā vijas…
Pašā saulstāvju priekā.
Es nezinu vai esmu es?
Es nezinu vai esi tu?
Es nezinu vai vispār esam mēs?
Tik pēdas, dažreiz, redzam sniegā.
Tad varbūt esam tikai ziemā?
Tā ejot pa saules taku,
Veldzējoties mēness mierā
Mazā puķīte zied!
Gavilē sirds
Lillā dilles.
Šampanietis līst,
Bite stropā
Vārdi, kas mutē nekrīt…
Varbūt vējš rīt…
Zili, zaļi, sarkani
Plīvos pilī aizkari.
Vienkāršība un dziļums
Katrs savā sirsniņā
Sasmēla savu prieka devu
Uguns
Kopība
Pilnība
Sapnis
Rītausmā mēness spīd
Saule rīt..
Atver spārnus lidojumam,
Dziedi dziesmu okeānam
Miers- pilnīgs miers,
Jo esmu laimīgs!