Brīdis klusuma
Šis motīvs pie manis atnāca vienā dienā.
Manī kādu laiku dzīvoja — Tibeta, Nepāla, kalni, ledus un šļūdoņa lēnā, gandrīz nemanāmā kustība. Līdzās cilvēkiem, kurus vairs nesatikšu. Līdzās atmiņām. Un sajūtai, ka kādā brīdī mani kāds pasargāja.
Bija nepieciešams to izzīmēt.
Nevis izskaidrot.
Nevis izstāstīt.
Vienkārši — izlikt uz audekla to, kam vārdos nebija vietas.
Tāpēc tapa „Brīdis klusuma”.
Varbūt klusums nav tukšums.
Varbūt tajā beidzot var sadzirdēt to, ko ikdienas troksnis aizsedz.
Šodien glezna dodas prom no manis.
Un es ticu — tā nonāks vietā, kur turpinās dzīvot savu dzīvi un pamazām radīt kādu citu stāstu.
Varbūt arī kādam citam.
Brīdis klusuma
stāv
pie tavām kājām.
Laika upe
nes dzīvi
bez termiņa.
Kalni dzīvo
arī bez cilvēkiem.
30.08.2026.
/L. Džo/